Pēdējie koferi
Kā ta mums iet?
Ir sākusies atskaite līdz mēs kravāsim atkal koferus, pēdējo reizi. Un šoreiz atvadīsimies, ne tik vien no rajona, bet arī galvaspilsētas.
Uz kurieni? Tas, lai paliek pie mums. Jauna vieta, mūsu jaunās mājas, jauns sākums un arī savā ziņā turpinājums. Ir satraukums un milzīgs vajadzīgo lietu saraksts. Instrumenti dārza darbiem, mājas roboti priekš uzkopšanas, matracis, skapis, veļasmašīna, pļaujmašīna un tā es varētu turpināt. Bet labi, ka nav tas jādabū viss uzreiz. Nesteidzībā, par izdevumiem nerunājot. Ar kuru galu lai sāk meklēt? Jaizvērtē prioritātes, jāsagatavo saraksts un tad tik uz bodi. Liekas vieglāk nekā patiesībā tas būs. Jo acis drošvien šaudīsies uz visām pusēm, it īpaši uz kastītēm, mājas dekoriem un nevajadzīgiem sīkumiem. Spriežu pēc pieredzes.
Maijs visā visumā ir ļoti piepildīts mēnesis jau bijis. Tartu brauciens, hokejs, visi iespējamie maija svētki, Martas koncerti – kas šķietami nebeidzas, labākā draudzene Latvijā, darba kolēģu brokastu randiņi, Jurģim tūlīt dārziņa izlaidums un mēneša beigās Lielkoncerts, man ar vīru nu jau ceturtais. Bija arī daudz dokumentu kārtošanas, rakstīšanas, stress, vilšanās un vēl visādas emociju pakāpes. Neizpratne par dažām lietām radīja savas bažas un satraukumus, kā arī zinu, ko es vainošu, ja nebūs tā, kā esmu iedomājusies. Sevi. (dziļa nopūta).
Es turpinu iet pie psihologa un rakties dažādos savos dzīves posmos. Latvija, Skotija, skola, draudzības, mājas dzīve, bērni, dzīves pavērsieni, izaicinājumi u.t.t. Kopumā nenožēloju nevienu mirkli, kad aizgāju meklēt palīdzību pie speciālista nevis ļāvu visam peldēt pašplūsmā. Bēdas un vainas apziņa jau sen būtu apēdušas, un izspļāvušas plus vēl sabraukušas. Un es gribu domāt un cerēt, ka ceļš sāk iet uz augšu. Ceļš pats – ne tik grubuļains vairs, kā teikt savā zemākajā punktā jau biju. Bet nu sportot man vēl nav motivācijas, pat dejot, kas ir vienmēr bijis mans aicinājums. Vienu brīdi likās, varbūt man bail no endorfīniem, no tās prieka sajūtas, ko sagādā dejas un kustība. Es nezinu kas ar mani, bet tāda liela siena ir uzmūrēta. Mani tarakāni to sargā tik pat veiksmīgi cik Gudļevskis sargā Latvijas vārtus hokejā. Grūti pat pietuvoties tai uzmūrētajai sienai un zinu, ka tas man nāks par labu. Un visi apkārts skrien un sporto, motivē citus. Es vēl ļoti motivēta nejūtos. Vieglāk atrast attaisnojumu, ko nedarīt. Un iespējams tas saistīts ar zaudējumu, iespējams tas ir vnk mans slinkums, jo skriešanas apavus es nopirku, pagaidām pastaigām ļoti labi noder. Ja man nebūtu tik aktīvi bērni, es drošvien dienās, kad nestrādāju, atrastos zem segas ar kādu detektīvu rokās. Ir sajūta, ka ir dzīve pirms zaudējuma, kas ar nebija puķu izkaisīta un tad ir dzīve pēc. Un tas tagadējais “es” vēlas ļoti atgūt to Anniju, kas bija pirms. Liels darbs vēl priekšā. It kā jau pati neesmu ļoti mainījusies, varbūt tik pāris kg nākuši klāt un baigā putra galvā maļās. Reiz atgūšos un šis laika posms vien būs ierakstīts manās atmiņās, kas neapstādinās mani, laiku, iespējas un motivāciju, bet palīdzēs ar šo smagu bagāžu citus kalnus gāzt.
Mēraukla
Šodien izdzirdot vārdu aborts, šķiet viss man ķermenis ietrīsējās. Šķiet atkārtojot šo frāzi, lai pārliecinātos no zvanītāja, ka sadzirdētu vai sapratu pareizi, likās kā inde, kas ielīst mutē un noskalo visas manas garšas kārpiņas. Viss paliek rūgts un negaršīgs, nebaudāms.
Haotiski
Kā man gribētos parastās, ikdienišķās dzīves problēmas. Krējums par maz ledusskapī, piens saskābis vai kafija beigusies. Nedomāt visu laiku par to, ka pulkstenis tikšķ uz priekšu un tik daudz jāspēj izdarīt līdz Jurģa skolas gaitām. Un laiks, kā mēs zinām, uz vietas nestāv.
Domāt par to – vai es vēl drīkstu sērot, ja jau ir pagājis kāds laiks? Vai esmu ļāvusi sev to darīt? Vai varu smieties? Tas taču nenozīmē, ka bēdas ir izgaisušas, bet pulsē – viss tas iekšējais stāvoklis, ietīts ļoti haotiskā kamolā.
Domāt par kārtējo ziloni, kas ienāk dzīvojamā istabā, un vai es esmu vainīga pie šīs mušas, kas tagad jau atgādina vairāk begemotu. Kāpēc no skaļas un klātesošas itāļu ģimenes esam kļuvuši kā svešinieki, knapi sveicināmies koridorā? Vai viss palika par daudz šajās četrās sienās? Vai pārāk daudz biju sacerējusies?
Un kāpēc mani apbēdina pateiktais “nē”, un es mēģinu savā galvā to izstiept un padarīt par nebijušu? Jo reizēm jau taisnība ir, lai cik grūti to būtu pieņemt.
Vai varu te vēl virtuvē no visa paslēpties bez liekiem jautājumiem un replikām? Paslēpties no domām, cilvēkiem, no dzīves krāsu meklējumiem.
Un mani biežākie mierinājuma vārdi, ar ko sastopos: “Ir taču pavasaris, pasmaidi.” Un es zinu – tas nāk no labas vietas, no sirds. Bet man tas izklausās pēc kārtējās džinkstēšanas ausī.
Un, kamēr citiem ir par ko pasmaidīt, tie ķer un tver katru labo lietu, mirkli, notikumu – it kā pavasaris būtu ienācis dvēselē, varbūt rozā brilles un rozā lietus līst. Es gan vēl esmu biezā miglā. Biezā, pelēkā miglā. Tāds kā šorīt. Bet es jau nesūdzos.
Man nevajag varavīksnes purkšķošus ponijus un leiputriju. Ar cerību vien pietiks. Ar cerību, ka reiz pamodīšos un ar mierīgu prātu varēšu skatīties rītdienai acīs. Bez bailēm, šaubām, vainas apziņas un tikšķoša laika rādītāja vienmēr blakus.
Un zinu, ka pienākumu gūzma nesaruks – mēs, cilvēki, esam pieraduši un dzīvi tik noslogotu paši padarījuši. Bet tas ir pilnīgi citādi, ja smadzenes nav piesārņotas un smagas, un miglā tītas.